Mūsdienās gandrīz katrs cilvēks, ne tikai japāņu tūristi, fotografē. Attēlu mapes bieži vien kļūst par apgrūtinājumu ne tikai datoriem, bet arī to īpašniekiem – apzinoties, ka attēlu apskatīšanai nepieciešams ilgāks laiks, nekā to radīšanai, rodas pārdomas par vizuālu vērtību izpratni mūsdienās, ko nereti dēvē par attēlu laikmetu.
Apcerīgāku pieeju redzamajai pasaulei sniedz zīmēšana – procesa laikā zīmētājs iedziļinās objekta īpašībās, izvēlas piemērotākos izteiksmes līdzekļus, zīmējot ir laiks domāt gan par to, ko zīmē, gan pašam par sevi.
Tomēr – vai ir vērts zīmēt, ja var nofotografēt? Un – vai vajag sevi apgrūtināt ar jebkādu – zīmētu vai fotografētu – attēlu radīšanu, ja objektus var uzmanīgi apskatīt, nepastarpināti izbaudīt to vizuālo pilnību un „palaist vaļā”?
Kāda ir tavas uztveres un domāšanas atšķirība fotografējot, zīmējot, uzmanīgi apskatot?
Plenēra dalībnieku atbildes
– fotografējot
Ja fotografēšanas uzstādījums nav iegūt fotogrāfiju kā vērtību, fotogrāfiju kolekcija uzdevuma aspektā ir faktu materiāls par tēmu, ko varētu izmantot dažādām vajadzībām. Rezultātu nodrošina vērīga acs un prasme izmantot fotoaparātu kā instrumentu. Trūkums – iespēja ātri iegūt pašu materiālu nesekmē apceri. Jo fotogrāfija ir mirklis... Ausma Auziņa
Ja fotografē, tad aizmirsti sadzīvisko un uztver tikai mākslinieciski interesanto. Dzidra Kunce
Ar objektīva palīdzību es bieži vien atrodu labu kompozīciju – parasti tas labākais kadrs it kā nejauši rodas, bet vislabāk, ja bez apsvērumiem ļaujos tā brīža izjūtai. Foto ir foršs ar savu it kā ātro piefiksēšanas iespēju – ķer mirkļa toņus, pat kustību... Jana Plankāja
Fotografējot virsmas, lielāko uzmanību pievēršu toņu, faktūru laukumu, ritma attiecībām. Kadram. Melnbaltā ir prasīgāka pie kadra izvēles, vairāk rosina emocionālu jūtību. Podziņa tiek nospiesta retāk, toties atbildīgāk. Melnbaltais attēls nojauc laika robežas. Vita Bogana
Gaisma tumsā. Vitas Boganas stāsts un darbi
Plenērā pie mākslinieces Marutas Jurjānes bija uzdevums, kurā bija jānofotografē melnbalta klusā daba, atsaucoties uz čehu fotogrāfijas vecmeistara Josefa Sudeka darbiem. Uzdevuma veiksmes priekšnoteikums bija īstās gaismas, kadra, toņu un leņķa atrašana un fiksēšana fotogrāfijās.
Tajā brīdī kad es atbraucu uz laukiem, viss bija pelēks. Vakarā es meklēju klusās dabas. Gaismas maz. Es tā izmisumā – nu nav, nav! Nomierinājos... Skatos – re, kur ir, skatoties uz gurķiem.
Gaismu var atrast jebkurā laikā, arī bezgaismas laikā, tumsā. Vajag tikai lēnāk skatīties. Un pirmais kadrs ir tas labākais.
– zīmējot
Darbojoties materiālā, notiek redzētā izpēte, iedziļināšanās, notiek apcere – tiek rosinātas mentālās asociācijas, kas var kļūt par pamatu vai ierosmi jaunai satura atklāsmei un vēstījumam. Zīmēšanai ar roku ir tā priekšrocība, tā nelaime, ka tas ilgst laikā un laiks veicina apceri. Ausma Auziņa
Zīmējums ļauj (un liek) meklēt nianses. Azarts uztvert un izlikt uz papīra daudzo slāņu saikni ar materiālu. Atrast veidu kā norādīt uz virsmas un uzslāņojumu senumu un atšķirībām. Tas ir daudz lēnāks process, līdz ar to arī pagūstams ir padomāt, izjust, iztēloties... radīt stāstu kaut vai sev pašai. Vita Bogana
Virsmas un vēsture. Janas Plankājas darbi
Mākslinieces Ausmas Auziņas plenēra uzdevumā Liepājā bija jāmeklē interesantas virsmas, uzmanību pievēršot tam, ko atrastais fragments var izstāstīt un kā tas ierosina uz jaunu domu, ideju saskatīšanu un sakarību veidošanos.
Senās virsmas, ko tik brīnumaini vēl var redzēt Liepājā, ir bagātas kā vecvecmāmiņas grumbainais vaigs, kā vecvectēva pirkstu gali. Tās vecās ir dzīvas, stāstošas, elpojošas, patiesas un īstas.
– uzmanīgi apskatot
Skatīties ne vienmēr nozīmē redzēt. Uzmanīgi pētot, apskatot apkārtējo vidi, cilvēkus, priekšmetus – var uztvert nianses, kuras garām skrienot citreiz nepamani. Kristīne Valaine
Uzmanīga apskatīšana ir nepieciešama zīmēšanas sastāvdaļa, attīsta vērīgumu. Atmiņa ir mānīga niansēs... Vita Bogana
Vakar vakarā bija brīnumaina migla Blomes pļavās. Labi, ka nebija fotoaparāts. Es skatījos un priecājos. Atmiņā palika līdz pat šim vakaram, kad ar šķīvjos palikušajām krāsām varēja to uzgleznot. Jana Plankāja
Šķiet, ka tas ir līdzsvars starp uztveri un domāšanu. Nav nekas jāpierāda sev – vai vari to attēlot. Jūties brīvs domās un uztverē. Vienkārši baudi, apbrīno, vēro. Dagmāra Lauriņa
Pastaiga pa Bolderāju, meklējot detaļas
Ingas Melderes gleznošanas uzdevuma plenērā Bolderājā pirmais solis bija saistīts ar uzmanīgu skatīšanos – piesaistošu detaļu – nieku meklēšanu, vēlāk tos iesaistot stāstošā gleznojumā.
— Nieks, kas sajūsmināja – uzraksts uz sētas „DZĪVO NORMĀLS SUNS”. Vienkārši zila plāksnīte ar baltiem burtiem. Liene Ratnika
— Nieks – pudeles korķis pludmalē. Kāds to nometis kā nevajadzīgu, nedomājot, ka tas piemēslos vidi un kāds tam var uzkāpt. Bērns to atrada, pacēla. Tas bija sarkans ar baltu uzrakstu. Labi noderēja smilšu pils logam. Zīle Ozoliņa-Šneidere
— Pelēkā asfaltā kārtīgs taisnstūris un sabērti gaiši akmeņi – tātad remontē. Tas izskatās tektoniski un liek aizdomāties. Baiba Pika
Plenēra uzdevums tika īstenots Mākslas izglītības centra TRĪS KRĀSAS plenērā mākslas skolotājiem 2008. gadā Liepājā un 2009. gadā Bolderājā. Materiālu sagatavoja Ilze Kupča.