Tikai nesmejieties - mākslas stundu idejām mani ierosina normatīvie dokumenti. Atverot Valsts pamatizglītības standartu, var izlasīt, piemēram, ka skolēns izprot kaut ko vai, ka viņš gūst priekšstatu par kaut ko. Tad es domāju, kas man ir jādara, ko man vajag viņam mācīt, lai rezultāts atbilstu vārdam „izprot". Es izvēlos, piemēram, tēmu „ainava" un domāju, ko skolēnam par to vajadzētu zināt un ko izprast. No tā arī piedzimst konkrētie uzdevumi. Ainavai ir teorētiskā puse - vairāku plānu kompozīcija, tās uzbūve, tad vēl ir daudz lietu, kur atsperties no vēstures - teiksim, romantiķu, klasicisma un impresionistu ainavas - man liekas, ka tās ir trīs emocionāli dažādas pieejas, kurām visām pamatā ir samērā līdzīgi uzbūves paņēmieni. Viens uzdevums stundā varētu būt - kā izprast un salikt vairākus plānus, tālāk skolēni, skatoties reprodukcijas, var taisīt ainavu kā klasicismā vai kā impresionismā.
Par tādu lielu, vispārīgu jēgu, kāpēc cilvēkam vajadzīga izpratne par ainavu, es nemaz īpaši neprātoju, jo man visu laiku jādomā, kā izskaidrot uzdevumu, kā novērtēt paveikto un ielikt atzīmi. Strādājot skolā un atbildot par to, ko es daru, man liekas svarīgi noformulēt, ko es mācu, ko skolēns ir iemācījies, ko nav apguvis. Man ir vajadzīga konkrēta atskaites sistēma, lai es varētu izvērtēt.
Arī mākslas vēsture man ir vistiešākais iedvesmas avots mācību uzdevumiem. Man nav tā, ka pēkšņi kaut kas ielec galvā un sanāk uzdevums. Drīzāk ir tā - es paņemu kādu mākslas vēstures grāmatu un pētu, kas to mākslinieku ir aizrāvis. Bāzējoties uz to, es varu radīt mācību uzdevumu. Tie mani uzdevumi, kas balstīti mākslas vēsturē, ir daudzveidīgāki, nekā, ja es domātu viena pati pie baltas lapas. Tad es arī varu būt mierīga, ka tas, ko viņiem piedāvāju, nav tikai mani personīgie uzskati. Es kā skolotāja esmu tikai mākslas vērtību pārnesēja, tilts starp mākslas vēsturi un bērnu. Mākslas skolotājam ir jāzina, kādas vērtības bijušas katrā laikmetā, kāpēc māksla tajā laikā un vietā bijusi tieši tāda. Ja kāds jautā - kad sākās renesanse, man uzreiz jāzina, kad tas bija. Mākslas vēstures, izteiksmes līdzekļu un kompozīcijas pārzināšana ir skolotāja galvenie darba rīki.
Pirms diviem gadiem, sākot strādāt skolā, es uztaisīju plānu - ko un kā darīt - sāku ar līniju, tad - laukums, bet man bija grūti to salikt kopā ar standartu, kaut kā nesēdās kopā. Savu sistēmu radīt ir ļoti sarežģīti. Lielā tabulā es rakstīju visu, ko daru. Piemēram, akvareļa uzdevumus iedevu 4., 5. un 6. klasei. Skatījos, ka vislabāk tas izdodas 4. klasei - tātad arī nākamgad, kad pavasarī ziedēs puķes un varēs iet plenērā gleznot ainavu, 4. klasei varētu to piedāvāt. Visu laiku es tā čamdos, tas nav viegli. Pēc kādiem pieciem gadiem man vajadzētu būt gatavai struktūrai jeb programmai - tādai, kas atbilst standartam un reāli ir pielietojama dzīvē konkrētajos apstākļos. Iespējams, ka tad es aiziešu prom no darba un atnāks cits skolotājs. Viņš, protams, sāks visu no jauna. Nu, kāpēc tā ir? Man liekas, ka ir jābūt visiem kopīgai struktūrai, ieskaitot mācību grāmatu, ko un kad mācīt. Tad nākamais skolotājs jebkurā skolā skaidri zinātu, kas iepriekš ir darīts.
Sākumskolas klasēs galvenais ir piedzīvojumi un eksperimenti. Pirmajās klasēs nav vajadzīgi ilgtermiņa projekti - parasti tas, kas darīts pirms nedēļas, bērniem jau ir kļuvis nebūtisks. Jaunāko klašu bērniem ir jāatklāj, jāpiedzīvo jaunais, jāsatausta, jāsagaršo, jāierauga brīnums.
Lai tā strādātu, man pietrūkst palīgu. Tehniski es viena to 20 bērnu klasē nevaru izdarīt. 1. klase ierodas uz stundu - daļa no viņiem vispār vēl īsti nav gatavi mācībām skolā. Kamēr es katram salieku krāsas, nomierinu pārmērīgi aktīvos, izstāstu otrreiz tiem, kas nav dzirdējuši vai jau aizmirsuši, kas jādara, jau liela daļa nodarbības laika ir pagājusi. Tad vēl pašās stundas beigās atklājas, ka kāds vispār neko nav sapratis. Man vajadzētu divus palīgus - piemēram, studentus, tad varētu lieliski strādāt.
Kad man pilnīgi viss piegriežas un nevaru skolēnus nomierināt, es viņiem iedodu rūtiņu lapas ar 2 x 2 mm rūtiņām un lieku zīmēt mašīnas. Tad viņi strādā, nav nekādu tehniski sarežģītu eksperimentu, man ir viegli un klasē miers. Skaidrs, ka tā nedrīkst un tā patiešām nav nekāda māksla.
4. - 6. klasēs radošā un emocionālā daļa mākslā var sākties tikai tad, ja ir ielikti pamati, ja ir zināšanu bāze. Man, strādājot skolā, ļoti pietrūkst materiālu šim pamatam - nodarbībām, kas ir pirms radošā pacēluma un augstām idejām. Radošs darbs nevar būt tukšs un balstīties uz nejaušībām. Radīt, izjust un to attēlot šajā vecumā var tad, kad ir apgūtas kaut kādas zināšanas un prasmes. Skolēnam ir jāsaprot spēles noteikumi - ir pamats, kas balstās uz zināšanām un virs tā - telpa kur lidot.
Sākot no 4. klases, es dodu priekšroku uzdevumu kopām vienotas tēmas ietvaros. Tad katrs nākamais uzdevums turpina iepriekšējo un virzās uz jēdzīgu rezultātu. Ja man tāda uzdevumu virtene ir labi izdevusies, es izmantoju to arī nākamajā gadā. Es domāju, ka arī aiznākamajā gadā, bet to vēl nezinu, jo esmu nostrādājusi skolā divus gadus. Kaut kad jau man apniktu atkārtot, bet tomēr - ja man ir pamats, tad es varu kaut kādas daļas pamainīt, bet man nav katru reizi jāsāk no nulles.
Piemēram, 4. klasē - iepazīšanās ar akvareli, kopā četri uzdevumi. Pirmā stunda - skolēniem tika iedotas mazas lapiņas un uzdevums - uztaisīt un iesniegt man 15 atšķirīgus eksperimentus ar akvareļu krāsām - viņiem bija tikai krāsa, ūdens un otas, es nestāstīju nekādus padomus, kā jādara, gleznojot ar akvareli. Vienīgais nosacījums - nedrīkst lauzt otas. Tajā stundā viņi bija piespiesti spēlēties ar akvareli, pats no savas gribas jau nu reti kurš to darīs. Stundas beigās katrs man iesniedza 15 lapiņas, kurās viņš bija noskaidrojis, ko ar akvareli iespējams izdarīt - pludināt, skrāpēt papīru, krāsot uz sausa papīra, piejaukt citus materiālus.
Tad sekoja uzdevums kopēt kāda akvareļa - piemēram Kārļa Sūniņa ziedu - reprodukciju. Bija jācenšas atšifrēt mākslinieka izmantotos paņēmienus. Nākamais uzdevums - ainavu skices - gleznošana ārā, dabā. Es devu noteikumu - ka jāsāk ar tālākajiem plāniem. Tiekot līdz priekšplānam, tālākie jau ir izplūduši, iesēdušies un darbs izskatās telpisks. Skicēm arī bija noteikts skaits - citādi es nemāku viņus piedabūt strādāt. Ja teikšu - redz, cik skaista ainava, gleznojiet - puse nestrādās. Man ir vajadzīgs matemātisks režģis ar prasībām, kas jāizpilda. Tad izdomāju, bet nerealizēju uzdevumu ar drapērijām pretkrāsās - laukumu kompozīcijas veidošanu. Pēdējais - vissarežģītākais darbs bija klusās dabas ar ziediem gleznošana, tur bija iespēja pielietot dažādus akvarelēšanas paņēmienus.
7. - 9. klašu grupā ir tikai viena mākslas stunda nedēļā - 40 minūtes, tur nav laika neko praktiski eksperimentēt. Bieži vien stundas nenotiek, jo ir kaut kādi pasākumi. Es uzskatu, ka šajā klašu grupā pamata bāze, kas man jāizmanto, ir mākslas vēsture. Tēmas es sasienu kopā ar to, ko viņi tajā laikā mācās vēstures stundās. Līdz ar to es it kā iegūstu vēl vienu stundu nedēļā. Viņi, piemēram, mācās par viduslaiku kariem, tad es pielieku klāt viduslaiku mākslu. Es varu sākt ar to, ka laikā, kad Eiropā situācija bija tāda, kā jūs vēsturē mācaties, cilvēki radīja šādu mākslu. Tā būvējas dziļākas, pilnīgākas zināšanas un izpratne.
Tā kā šajā vecumā lielākā daļa vairs labprāt nezīmē, es viņiem gatavoju citādus uzdevumus - testus zināšanu pārbaudei, arī argumentētus zīmējumus, es tos tā nosaucu salīdzinot ar argumentētām esejām. Argumentētā zīmējumā jāiepin fakti, piemēram, par Gotiku - skolēni zīmē krusta rozes, mazos krabīšus, kas rāpo augšā un visu citu, ko zina - to es varu objektīvi novērtēt.
9. klase manās stundās nodarbojas ar 20. gadsimta mākslas pētīšanu. Jau 8. klases pavasarī katrs skolēns taisīja kopiju kāda modernista darbam. Kopijai jābūt tādā pašā izmērā, kā oriģināls. Tas ir iespaidīgi - redzēt, piemēram, Klimta „Skūpstu" īstajā izmērā. To darbu viņi taisa kādus 2 mēnešus. 8. klasē literatūrā viņi lasīja Anšlava Eglīša „Pansiju pilī" - tas man bija izdevīgi, jo tur aprakstīti tā laika Latvijas gleznotāji - Suta, Padegs un citi, tad mēs mākslas stundās pētījām viņu mākslu.
Daļai skolēnu ir priekšstats, ka mākslas stundas - tas ir nekas - kaut ko paniekosies un būs labi. Ienāk septītklasnieki - lieli cilvēki - ar attieksmi - es te kaut ko padarīšu un gan jau atzīmi dabūšu. Jebkurš par steigā uztaisītu faktiski neko var pateikt - tā ir mana radošā izpausme un es te ieliku visu savu sirdi. Un man viņam jāieliek atzīme 10 ballu sistēmā. Mani tas emocionāli ļoti aizskar, tāpēc izlēmu, ka mācību saturam šajās klasēs ir jābūt bāzētam uz zināšanām, kas tiek apgūtas un pārbaudītas. Tad viņi saprot, ka jāmācās un vizuālā māksla ir normāls mācību priekšmets, nevis mistiska jaunrade.
Ar atzīmju likšanu nav vienkārši plašās amplitūdas dēļ - kamēr man pašai nav īsti skaidrs, kad būs 6 un kad 7, un kamēr viņiem nav skaidrs, kur ir tā atšķirība, vērtēšana faktiski balstās manā subjektīvā viedoklī. Ir dzirdēti skolēnu stāsti par to, ka gleznojot tā kā skolotājam patīk, būs labāka atzīme - tādas mākslas stundas, manuprāt, uzreiz kļūst bezvērtīgas. Un bērni faktiski vairs netic nekam, bet atrod veidu, kā ar mazāku piepūli tikt sveikā cauri.
Kādreiz jau es tomēr cenšos tos skolēnus lidināt augšā, radīt mākslas gaisotni. Dienā man ir septiņas stundas pēc kārtas, katrā es skolēnus sagatavoju, iedvesmoju, nomierinu tos, kas skraida apkārt un vēl nav pieslēgušies, nu - un tad ir tas radošais brīdis, kad viņi dara kaut ko paši. Tāda stunda patiesībā ir mans mākslas darbs, tas ir hepenings. Un vēl par to man viņiem, protams, jāieliek atzīmes. Pēc tam ātri visu novācu un jau nāk nākamā klase, izrādās, pavisam cits vecumposms - ar tiem viss jādara pavisam savādāk. Pēc visa tā es vakarā jūtos tā, it kā man būtu pārbraucis vilciens. Es domāju, ka radošā pārpūle baida jaunos skolotājus - tāpēc viņi neiet uz skolu strādāt. Var jau būt, ka es sevi par daudz žēloju, bet man tomēr liekas, ka mākslas skolotājam tiek par daudz prasīts, piecas dienas nedēļā nepārtraukti dot - radīt jaunas idejas un nodrošināt, ka skolēni ar tām aizraujas. Kad es atnāku no skolas mājās, man nav spēka vairs nekam.
Mākslas skolotāja darbs ir ļoti grūts - tu visu laiku esi auditorijas priekšā, tev ir 20 bērni, kas nesēž mierīgi un neskatās uz tevi tāpat vien - viņi ir jāieinteresē, tad vēl jāpatur prātā visas iemācāmās lietas, jānovērtē un par to visu jāieliek atzīmes, turklāt tā, lai viņi saprastu, par ko katram ir tāda atzīme. Man liekas, ka tai sistēmai ir jābūt jau daļēji sagatavotai, unificētai. Nevajadzētu būt tā, ka viss - saturs, metodes, plāni - ir tikai uz skolotāja pleciem. Tagad tam jātērē tik daudz enerģijas - iedomājieties, katrā skolā skolotājs gudro ko un kā mācīt un kā to izvērtēt. Mākslas skolotājs ir ļoti pārslogots. It kā jau skaisti - tik daudz brīvas izvēles, bet gatavošanās prasa ļoti daudz ārpusstundu laika. Tu vari radīt pats, izdomāt interesantas lietas, bet ne jau visu laiku.
Man nepietiek laika sameklēt un paskatīties jaunas filmas un visādas aktualitātes mākslā, strādāt pie arvien jaunām idejām. Pašai man nav tādas filmu bāzes, kur paņemt, lai gan zinu, ka, it īpaši vecākajām klasēm, filmas stundās var ļoti veiksmīgi izmantot. Ko man darīt? Sēdēt vakarā, likt googlē Modiljāni un kaut ko meklēt? Nu nē, man nav tam spēka
Es ļoti ceru, ka kādreiz Latvijā tiks izdoti labi un daudzveidīgi mācību materiāli vizuālajā mākslā. Pagaidām es ar skaudību skatos uz matemātikas skolotāju, kurai ir piecas dažādas kontroldarbu burtnīcas - viņa atšķir, izvēlas, nokopē un dod bērniem.
* Ieva Granta ir vizuālās mākslas skolotāja Jūrmalas Alternatīvajā skolā.
Materiālu sagatavoja Ilze Vītola
Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds