Es domāju, ka visi bērni ir ģeniāli mākslā. Man - skolotājai - ir jāspēj viņus noskaņot darbam un jāiemāca ieraudzīt būtisko.
Kā es gudroju uzdevumus? Visur, kur esmu un viss, ko redzu, ir uzdevumiem derīgs.
Dabā visu var atrast - krāsu, formu un arī materiālu, ar ko strādāt. Tas nemaksā pilnīgi neko, tikai prasa skatīties un darīt. Vasarā, kad daudz dzīvojos pa laukiem, visur pamanu idejas uzdevumiem - piemēram, kad tīrumā taisu ugunskura vietu no laukakmeņiem vai skatos, kā putni ēd zemenes nost - kas var būt gleznieciskāks?
Uzdevumi kaut kā paši atnāk. Viena lieta, par ko es noteikti domāju, ir, lai bērniem būtu interesanti to darīt un man arī lai būtu interesanti. Ja man ir paralēlklases, katrai klasei uzdevums būs citāds. Katrreiz ir cita situācija, cits gadalaiks, cits notikums blakus. Protams, apakšā ir noteikts pamats, piemēram, ainavas glezniecības shēma ir pamatlieta, bet, kā to izspēlēt tālāk, tas atkarīgs no konkrētās reizes. Es bieži atrodu jaunas lietas mākslā, ko iepriekš neesmu zinājusi - tad tās liekas tik svarīgas, pati esmu uz tā viļņa un tās noteikti parādās arī uzdevumos skolēniem. Tad, kad es kaut ko jaunu atrodu un iemācos, man uzreiz gribas to parādīt bērniem.
Es ļoti daudz skatos izstādes, dažādus autorus - kā viņš ir darījis un kā mēs skolā to varētu pamēģināt. Man ļoti patīk, ka pēdējā laikā aktivizējas muzeju darbība, ka bērni tur var strādāt uz vietas - tas rada klātbūtnes izjūtu. Man bija labs posms, kad es ar 4. un 5. klasi reizi nedēļā strādāju muzejā uz vietas - izstādēs un ekspozīcijā. Muzejā mākslas darbs ir īsts, to nevar nepamanīt, kā tas reizēm ir ar reprodukcijām, kas iejūk starp simts citām lietām. Muzejā bērns var pieiet tuvu mākslas darbam un, galu galā, ja ļoti grib, pielikt pirkstu krāsu reljefam - nekas briesmīgs jau tas nav. Borisa Bērziņa izstādē, kad bērni tur strādāja, likās, ka ir tik labi, ka viss pilnīgi tā kā lido. Pēc Taņas (Tatjanas Krivenkovas) izstādes bērni dziedāja tramvajā, braucot mājās. Es mēģināju salikt uzdevumus par pelēko krāsu, kad muzejā bija Eduarda Kalniņa izstāde. Skolēni atrisināja pelēko krāsu, saprata, ka tajā ir visas krāsas, ka pelēkais īstenībā ir ļoti bagāts. Pēc tam klāt nāca Velaskēza pelēkais un visi citi.
Tā tie uzdevumi rodas - lēnām un saistībā ar to, kas tajā brīdī man pašai ir svarīgs. Uzdevumi vienmēr ir savā starpā saistīti.
Daudz nosaka materiāli. Materiāli mani bieži uzrunā - es kaut ko ieraugu un tad izdomāju, kā to izmantot, ko ar to pasākt, kāds varētu būt rezultāts. Pēc tam es salieku posmus - kā darīt. Divus gadus mēs strādājām ar līmes diegiem - caur PVA līmi izvilktiem diegiem, no kuriem var veidot objektus - pēc diennakts tie ir sastinguši. Sagadījās tā, ka draugs tekstilmākslinieks man atdeva daudz materiāla. Tad es domāju bērniem visdažādākos uzdevumus - par plakni, formu, telpu, gaismu, pilnīgi par visu.
Vienu brīdi es biju pilnīgi aizrāvusies ar auduma apdruku. Pirms tam biju kursos, kur iemācījos dažādus tehniskus knifus. It kā jau vari pats to lēnām izsmadzeņot, lasot, mēģinot (kas var prasīt ļoti daudz laika un naudas), bet, ja tādu specifisku lietu tev pasaka priekšā, tas dod azartu darīt tālāk. Piemēram, kura ir piemērotākā krāsa un cik karstam jābūt pletīzerim - tās ir ellīgi smalkas lietas. Es pati esmu dekoratorus lietišķās mākslas vidusskolā beigusi - tur amata prasme tika augstu vērtēta, tā amatnieciskā puse man vienmēr likusies ļoti svarīga. Skolā es to risinu vienkāršās lietās - iemācu nomērīt, taisni nogriezt, precīzi salīmēt. Boriss Bērziņš (Laimas Slavas grāmata par viņu, manuprāt, ir rokasgrāmata mākslas skolotājam) ir teicis, ka amata prasme ir puse no mākslas.
Vēl Bērziņam ir teiciens, ko es stāstu bērniem - ka mākslinieks nepiedzimst viens, viņš piedzimst kādā kompānijā, un tā kompānija var sniegties tūkstoš gadus uz priekšu un tūkstoš gadus atpakaļ. Nu, tad apskaties viņa kompāniju un domā arī par savu kompāniju - tas var būt iesākums veselai rindai uzdevumu mākslas stundās.
Nākotnē es gribētu vairāk pastrādāt ar fotogrāfiju.
Man reiz ļoti labi izdevās inscenētā fotogrāfija. Toreiz tie mani devītklasnieki bija tā kā izsējušies, kā nobijušies un es domāju, kā viņiem palīdzēt atrast sevi kaut kur. Mēs skatījāmies piemērus žurnālā Māksla+ un vēl citur. Tas uzdevums ļoti labi izdevās, skolēni aizrāvās pilnīgi apbrīnojami un ļoti daudz izdarīja - pētīja dažādus laikus un autorus. Es tos bērnus tagad daudz labāk pazīstu un jūtu.
Es mēģinu izdomāt uzdevumus, kuru noslēgumā iznāktu apskatāms rezultāts. Man liekas, ka bērniem tas ir ļoti svarīgi - var mācīties objektīvi vērtēt savus darbus, domāt, ko un kā izstādīt un kāpēc vispār izstādīt. Es nevaru bērniem kaut ko likt darīt vienkārši tāpat - man ir vajadzīgs kaut kāds praktiski pielietojams rezultāts - vilkt mugurā, iestrādāt kādā priekšmetā. Arī izstādes veidošana savā veidā ir šis pielietojums - tad jāsāk domāt par to, kas īsti ir māksla, kāpēc vispār cilvēki kaut ko dara mākslā. Bieži skolēnu darbus var montēt kopā - tad viņi var izspēlēties pēc sirds patikas, veidojot kopējo kompozīciju, meklējot vietu savam darbam, mainot vietām atsevišķos gabaliņus. Beigās ir radies liels, labs, vizuāli iespaidīgs darbs. Es viņiem palīdzu, pakoriģēju. Es vienmēr domāju par to, kas skolēniem beigās iznāks un ko tas izteiks, un kāpēc tas būs tāds.
Man, piemēram, ir tādi uzdevumi par burtu, teksta, šriftu iespējām - par to, ko ar to var izdarīt. Vienai klasei darbs beidzas vienkārši ar īpaši uzrakstītu vārdu, citai klasei - ar milzīgu lozungu, vēl citiem - ar apdrukātiem krekliem, aploksnēm vai sērkociņu kārbiņām. Skolai arī ir daudz visādu vajadzību, piemēram, top kaut kāda izrāde un vajag maketus un afišas - tad es to vienkārši iesaistu uzdevumos.
Ir vēl viens materiāls, kas nemaksā pilnīgi neko - krāsaini iesaiņojumi - tos izmantojām krāsu mācības uzdevumā. Skolēniem bija jāsavāc sadzīves atkritumi un jāsašķiro noteiktās krāsu gammās, veidojot pārejas. Es to uzdevumu izdomāju, kad skolā parādījās kafejnīca un visas malas bija pilnas ar konfekšu papīriem. Mēs apguvām krāsu apli - krāsu pārejas veidoja visi bērni, viena grupa to visu beigās salika kopā, izveidojot eksponējamu darbu. Es izgudroju kartona planšeti ar abpus lipīgo līmplēvi - lai bērni paši varētu atsevišķos fragmentus precīzi samontēt. Beigās iznāca skaists darbs un krāsu aplis arī bija izpētīts.
Reiz skolas dārzā apzāģēja kokus - mēs ieraudzījām zaru kaudzes, protams, savācām, tad radās visādas idejas - izveidojām gan skolas maketu ar lellēm - mums pašiem, gan koka rotaļlietas un mežu no zariem. Izveidojām izstādi "Par kokiem, kokos un no koka". Iesaistījās arī visas divpadsmitās klases. 7. klase taisīja ļeņinu Razļivā - zaru būdā. Sākumā bija doma taisīt būri - pēc tam tas pārvērtās par skolu - mums pašiem tas bija tāds kaifs! Šādiem objektu darbiem patiesībā jāizdomā tikai pats sākums - pēc tam jau idejas nāk pašas klāt.
Man skolā ir ērti strādāt, līdzās klasei ir liels gaitenis, kuru mēs izmantojam, kad vajag lielāku telpu. Vēl man ir tādas koka virsmas, kaut kur no sporta inventāra pāri palikušas - tās izmantojam gan strādāšanai, gan izstādēm - uzstutējot uz apgāztiem soliem var iegūt atšķirīgus līmeņus.
Domājot uzdevumus, paredzu, lai gatavie darbi izskatītos labi katrs atsevišķi - un katrs skolēns var savu darbu ņemt līdzi un likt kur grib, un arī - lai tos var izstādīt kopā. Apvienojot darbus, tie iegūst lielu vizuālu spēku - skolēni, arī skolas vadība un varbūt vēl kāds ierauga, ka tā ir vērtība - nu baigo darbu esam izdarījuši! Man nepatīk vienas dienas lietas un sajūtas - man liekas, ka vizuālā māksla ļoti labi pierāda, ka vērtība ir lielām lietām un domām.
* Anita Ābele ir vizuālās mākslas skolotāja Rīgas Jāņa Poruka vidusskolā.
Materiālu sagatavoja Ilze Vītola
Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds